Ļoti sen kāda sieviete man izstāstīja savu dzīves stāstu. Skaudros teikumos un skopos vārdos attēlotais notikums iecirtās manā apziņā, un to vairs nevarēju ne aizmirst, ne izdzēst.
Stāsts šķita tik ļoti pretrunā ar visu, ko spēju pieņemt, ka bija grūti tam ticēt. Tomēr stāstītājas acīs ieraudzīju patiesas, bezdibenīgas skumjas, un es noticēju, lai gan pieņemt to tik un tā nespēju.
Doma dzina uz priekšu domu, negribot sāku prātot, kā viņas vietā būtu rīkojusies es: cīnītos vai samierinātos? Vai man pietiktu spēka un jaudas pārdzīvot ko tādu?
Ilgi meklēju formu, kādā varētu ietērpt šo stāstu. Kā varētu atklāt baisā notikuma iemeslus un sekas, līdz mana izvēle apstājās pie detektīvžanra. Dzīvodams manī un gaidīdams savu kārtu, stāsts bija kļuvis daudz plašāks, ieguvis citas, dziļākas, dimensijas, tomēr arī šodien tas uzdod vairāk jautājumu, nekā spēju atbildēt.